disciplinatus

Latin

Etymology

Diminutive of disciplina.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /dis.ki.pliːˈnaː.tus/, [d̪ɪs̠kɪplʲiːˈnäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /diʃ.ʃi.pliˈna.tus/, [d̪iʃːipliˈnäːt̪us]

Adjective

disciplīnātus (feminine disciplīnāta, neuter disciplīnātum); first/second-declension adjective

1. instructed, trained
2. disciplined

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	disciplīnātus	disciplīnāta	disciplīnātum		disciplīnātī	disciplīnātae	disciplīnāta
Genitive	disciplīnātī	disciplīnātae	disciplīnātī		disciplīnātōrum	disciplīnātārum	disciplīnātōrum
Dative	disciplīnātō		disciplīnātō		disciplīnātīs
Accusative	disciplīnātum	disciplīnātam	disciplīnātum		disciplīnātōs	disciplīnātās	disciplīnāta
Ablative	disciplīnātō	disciplīnātā	disciplīnātō		disciplīnātīs
Vocative	disciplīnāte	disciplīnāta	disciplīnātum		disciplīnātī	disciplīnātae	disciplīnāta

References

• “disciplinatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• disciplinatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• disciplinatus in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016