elativus

Latin

Etymology

From efferō (“to exalt”) +‎ -īvus, using the stem of the past participle ēlātus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /eː.laːˈtiː.u̯us/, [eːɫ̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /e.laˈti.vus/, [eläˈt̪iːvus]

Adjective

ēlātīvus (feminine ēlātīva, neuter ēlātīvum); first/second-declension adjective

1. (New Latin, grammar) pertaining to the elative or absolute superlative grade.

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	ēlātīvus	ēlātīva	ēlātīvum		ēlātīvī	ēlātīvae	ēlātīva
Genitive	ēlātīvī	ēlātīvae	ēlātīvī		ēlātīvōrum	ēlātīvārum	ēlātīvōrum
Dative	ēlātīvō		ēlātīvō		ēlātīvīs
Accusative	ēlātīvum	ēlātīvam	ēlātīvum		ēlātīvōs	ēlātīvās	ēlātīva
Ablative	ēlātīvō	ēlātīvā	ēlātīvō		ēlātīvīs
Vocative	ēlātīve	ēlātīva	ēlātīvum		ēlātīvī	ēlātīvae	ēlātīva

Descendants

• → English: elative
• → German: Elativ