eron

See also: Appendix:Variations of "eron"

Esperanto

Noun

eron

1. accusative singular of ero

Finnish

Noun

eron

1. genitive singular of ero

Anagrams

• Erno, nero

Middle English

Noun

eron

1. Alternative form of ern (“eagle”)

Old Dutch

Etymology

From Proto-West Germanic *aiʀēn, from Proto-Germanic *aizāną. Equivalent to ēr (“honour”) +‎ -ōn.

Verb

ēron

1. to honour

Inflection

Conjugation of ēron (weak class 2)

infinitive	ēron
indicative	present	past
1st person singular	ēro, ēron	ēroda
2nd person singular	ēros, ērost	ērodos
3rd person singular	ērot	ēroda
1st person plural	ēron	ērodun
2nd person plural	ērot	ērodut
3rd person plural	ēront	ērodun
subjunctive	present	past
1st person singular	ēro	ērodi
2nd person singular	ēros, ērost	ērodis
3rd person singular	ēro	ērodi
1st person plural	ēron	ērodin
2nd person plural	ērot	ērodit
3rd person plural	ēron	ērodin
imperative	present
singular	ēro
plural	ērot
participle	present	past
	ērondi

Descendants

• Middle Dutch: ēren
  • Dutch: eren
    • Afrikaans: eer
  • Limburgish: ieëre

Further reading

• “ēren”, in Oudnederlands Woordenboek, 2012

Old Saxon

Etymology

From Proto-Germanic *aizāną.

Verb

ēron

1. to honour
2. to help

Conjugation

Conjugation of ēron (weak class 2)

infinitive	ēron
indicative	present	past
1st person singular	ēron	ēroda
2nd person singular	ēros	ērodes
3rd person singular	ērod	ēroda
plural	ēriod	ērodun
subjunctive	present	past
1st person singular	ēro	ērodi
2nd person singular	ēros	ērodis
3rd person singular	ēro	ērodi
plural	ērion	ērodin
imperative	present
singular	ēro
plural	ēriod
participle	present	past
	ērondi	giērod, ērod