LatinEdit

EtymologyEdit

From interrogō (to inquire, interrogate; argue) +‎ -īvus.

PronunciationEdit

  • (Classical) IPA(key): /in.ter.ro.ɡaːˈtiː.wus/, [ɪn̪.t̪ɛr.rɔ.ɡaːˈt̪iː.wʊs]

AdjectiveEdit

interrogātīvus (feminine interrogātīva, neuter interrogātīvum, adverb interrogātīvē); first/second-declension adjective

  1. Of or pertaining to a question; interrogative.

DeclensionEdit

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative interrogātīvus interrogātīva interrogātīvum interrogātīvī interrogātīvae interrogātīva
Genitive interrogātīvī interrogātīvae interrogātīvī interrogātīvōrum interrogātīvārum interrogātīvōrum
Dative interrogātīvō interrogātīvō interrogātīvīs
Accusative interrogātīvum interrogātīvam interrogātīvum interrogātīvōs interrogātīvās interrogātīva
Ablative interrogātīvō interrogātīvā interrogātīvō interrogātīvīs
Vocative interrogātīve interrogātīva interrogātīvum interrogātīvī interrogātīvae interrogātīva

Derived termsEdit

Related termsEdit

DescendantsEdit

ReferencesEdit