intestatus

Latin

Etymology

From in- +‎ testātus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /in.tesˈtaː.tus/, [ɪn̪t̪ɛs̠ˈt̪äːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /in.tesˈta.tus/, [in̪t̪esˈt̪äːt̪us]

Adjective

intestātus (feminine intestāta, neuter intestātum); first/second-declension adjective

1. intestate (with no will)
2. untrustworthy

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	intestātus	intestāta	intestātum		intestātī	intestātae	intestāta
Genitive	intestātī	intestātae	intestātī		intestātōrum	intestātārum	intestātōrum
Dative	intestātō		intestātō		intestātīs
Accusative	intestātum	intestātam	intestātum		intestātōs	intestātās	intestāta
Ablative	intestātō	intestātā	intestātō		intestātīs
Vocative	intestāte	intestāta	intestātum		intestātī	intestātae	intestāta

Descendants

• → English: intestate

References

• “intestatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “intestatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• intestatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• “intestatus”, in Harry Thurston Peck, editor (1898), Harper's Dictionary of Classical Antiquities, New York: Harper & Brothers