radicatus

Latin

Etymology

Past participle of rādīcō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /raː.diːˈkaː.tus/, [räːd̪iːˈkäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ra.diˈka.tus/, [räd̪iˈkäːt̪us]

Adjective

rādīcātus (feminine rādīcāta, neuter rādīcātum); first/second-declension adjective

1. rooted

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	rādīcātus	rādīcāta	rādīcātum		rādīcātī	rādīcātae	rādīcāta
Genitive	rādīcātī	rādīcātae	rādīcātī		rādīcātōrum	rādīcātārum	rādīcātōrum
Dative	rādīcātō		rādīcātō		rādīcātīs
Accusative	rādīcātum	rādīcātam	rādīcātum		rādīcātōs	rādīcātās	rādīcāta
Ablative	rādīcātō	rādīcātā	rādīcātō		rādīcātīs
Vocative	rādīcāte	rādīcāta	rādīcātum		rādīcātī	rādīcātae	rādīcāta

Descendants

• Galician: raigado

References

• “radicatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• radicatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• radicatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.