relativus

Latin

Etymology

From referō (“to carry back”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /re.laːˈtiː.u̯us/, [rɛɫ̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /re.laˈti.vus/, [reläˈt̪iːvus]

Adjective

relātīvus (feminine relātīva, neuter relātīvum, adverb relātīvē); first/second-declension adjective

1. relative, not absolute; having relation to or dependence on something else

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	relātīvus	relātīva	relātīvum		relātīvī	relātīvae	relātīva
Genitive	relātīvī	relātīvae	relātīvī		relātīvōrum	relātīvārum	relātīvōrum
Dative	relātīvō		relātīvō		relātīvīs
Accusative	relātīvum	relātīvam	relātīvum		relātīvōs	relātīvās	relātīva
Ablative	relātīvō	relātīvā	relātīvō		relātīvīs
Vocative	relātīve	relātīva	relātīvum		relātīvī	relātīvae	relātīva

Derived terms

• relātīvē

Related terms

• referō
• relātiō
• relātor
• relātus

Descendants

• → English: relative
• French: relatif
• Italian: relativo
• Piedmontese: relativ
• Portuguese: relativo
• Romanian: relativ
• Spanish: relativo

References

• “relativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• relativus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• relativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.