stipitatus

Latin

Etymology

stīpes (“the trunk, stem, or bole [of a tree]”, stem: stīpit-) +‎ -ātus (“possessing or wearing”, suffix forming adjectives)

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /stiː.piˈtaː.tus/, [s̠t̪iːpɪˈt̪äːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /sti.piˈta.tus/, [st̪ipiˈt̪äːt̪us]

Adjective

stīpitātus (feminine stīpitāta, neuter stīpitātum); first/second-declension adjective

1. (New Latin, specific epithet) possessing a stalk, stipitate

Usage notes

• Used exclusively as a taxonomic epithet and thus normally in the nominative singular; other inflections may be theoretical or rarely found.

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	stīpitātus	stīpitāta	stīpitātum		stīpitātī	stīpitātae	stīpitāta
Genitive	stīpitātī	stīpitātae	stīpitātī		stīpitātōrum	stīpitātārum	stīpitātōrum
Dative	stīpitātō		stīpitātō		stīpitātīs
Accusative	stīpitātum	stīpitātam	stīpitātum		stīpitātōs	stīpitātās	stīpitāta
Ablative	stīpitātō	stīpitātā	stīpitātō		stīpitātīs
Vocative	stīpitāte	stīpitāta	stīpitātum		stīpitātī	stīpitātae	stīpitāta

Derived terms

• brevistīpitātus
• longistīpitātus
• tenuistīpitātus

Descendants

• English: stipitate