tacen

Contents

Old English

Alternative forms

• tācn

Etymology

From Proto-Germanic *taikną. Cognate with Old Saxon tēkan (Middle Low German têken), Dutch teken, Old High German zeihhan (German Zeichen), Old Norse teikn, (Danish tegn, Swedish tecken), Gothic 𐍄𐌰𐌹𐌺𐌽𐍃 (taikns).

Pronunciation

• IPA^(key): /ˈtɑːken/

Noun

tācen n (nominative plural tācnu)

1. sign

Declension

Declension of tacen (strong a-stem)

Case	Singular	Plural
nominative	tācen	tācnu
accusative	tācen	tācnu
genitive	tācnes	tācna
dative	tācne	tācnum

Derived terms

• rōde tācen
• andġiettācen
• belltācen
• fācentācen
• firentācen
• fōretācen
• friþotācen
• luftācen
• siġetācen
• sigortācen
• sōþtācen
• tācnian
• tācnung
• wēatācen
• wedertācen
• wundortācen

 

Descendants

• Middle English: taken, token
  • English: token