adsensus

Latin

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /adˈsen.sus/, [äs̠ˈs̠ẽːs̠ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /adˈsen.sus/, [äd̪ˈsɛnsus]

Etymology 1

Perfect participle of adsentior.

Participle

adsēnsus (feminine adsēnsa, neuter adsēnsum); first/second-declension participle

1. Alternative form of assēnsus

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	adsēnsus	adsēnsa	adsēnsum		adsēnsī	adsēnsae	adsēnsa
Genitive	adsēnsī	adsēnsae	adsēnsī		adsēnsōrum	adsēnsārum	adsēnsōrum
Dative	adsēnsō		adsēnsō		adsēnsīs
Accusative	adsēnsum	adsēnsam	adsēnsum		adsēnsōs	adsēnsās	adsēnsa
Ablative	adsēnsō	adsēnsā	adsēnsō		adsēnsīs
Vocative	adsēnse	adsēnsa	adsēnsum		adsēnsī	adsēnsae	adsēnsa

Etymology 2

adsentior +‎ -tus (forming action nouns)

Noun

adsēnsus m (genitive adsēnsūs); fourth declension

1. Alternative form of assēnsus

Declension

Fourth-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	adsēnsus	adsēnsūs
Genitive	adsēnsūs	adsēnsuum
Dative	adsēnsuī	adsēnsibus
Accusative	adsēnsum	adsēnsūs
Ablative	adsēnsū	adsēnsibus
Vocative	adsēnsus	adsēnsūs

References

• “adsensus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• adsensus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.