infortunatus

Latin

Etymology

From in- +‎ fortūnātus (“fortunate”), perfect passive participle of fortūnō (“make prosperous”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /in.for.tuːˈnaː.tus/, [ĩːfɔrt̪uːˈnäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /in.for.tuˈna.tus/, [iɱfort̪uˈnäːt̪us]

Adjective

īnfortūnātus (feminine īnfortūnāta, neuter īnfortūnātum); first/second-declension adjective

1. unfortunate

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	īnfortūnātus	īnfortūnāta	īnfortūnātum		īnfortūnātī	īnfortūnātae	īnfortūnāta
Genitive	īnfortūnātī	īnfortūnātae	īnfortūnātī		īnfortūnātōrum	īnfortūnātārum	īnfortūnātōrum
Dative	īnfortūnātō		īnfortūnātō		īnfortūnātīs
Accusative	īnfortūnātum	īnfortūnātam	īnfortūnātum		īnfortūnātōs	īnfortūnātās	īnfortūnāta
Ablative	īnfortūnātō	īnfortūnātā	īnfortūnātō		īnfortūnātīs
Vocative	īnfortūnāte	īnfortūnāta	īnfortūnātum		īnfortūnātī	īnfortūnātae	īnfortūnāta

Related terms

• fortūna
• fortūnātē
• fortūnātus
• fortūnō

References

• “infortunatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “infortunatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• infortunatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.