locījums

LatvianEdit

EtymologyEdit

From locīt (past stem: locīj-) (to bow, to bend, to inflect) +‎ -ums. In the grammatical sense, this term was first used in Juris Neikens in 1850.[1]

PronunciationEdit

(file)

NounEdit

locījums m (1st declension)

  1. (grammar) case (inflected form of a word, used to indicate various syntactic and semantic relations)
    datīva locījumsdative case
    locījumu galotnescase endings
    latviešu valodā locījumi piemīt lietvārdiem, īpašības vārdiem, vietniekvārdiemin Latvian, nouns, adjectives and pronouns have cases

DeclensionEdit

See alsoEdit


ReferencesEdit

  1. ^ Karulis, Konstantīns, “locīt”, in Latviešu Etimoloģijas Vārdnīca (in Latvian), Rīga: AVOTS, 1992, →ISBN