poliete
See also: polietē
Latvian edit
Etymology edit
Noun edit
poliete f (5th declension, masculine form: polis)
- a Polish woman, a woman from Poland
- pusmūža sieviete, pēc tautības poliete, ir atbraukusi ekskursijā no dzimtās Varšavas ― a middle-aged woman, a Pole by ethnicity, arrived in an excursion from her native Warsaw
Declension edit
Declension of poliete (5th declension)
| singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
|---|---|---|
| nominative (nominatīvs) | poliete | polietes |
| accusative (akuzatīvs) | polieti | polietes |
| genitive (ģenitīvs) | polietes | poliešu |
| dative (datīvs) | polietei | polietēm |
| instrumental (instrumentālis) | polieti | polietēm |
| locative (lokatīvs) | polietē | polietēs |
| vocative (vokatīvs) | poliete | polietes |