civitatula

Latin

Etymology

Diminutive from cīvitās (“citizenship”) +‎ -ula.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /kiː.u̯iˈtaː.tu.la/, [kiːu̯ɪˈt̪äːt̪ʊɫ̪ä]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /t͡ʃi.viˈta.tu.la/, [t͡ʃiviˈt̪äːt̪ulä]

Noun

cīvitātula f (genitive cīvitātulae); first declension

1. citizenship in a small city
2. a small city

Declension

First-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	cīvitātula	cīvitātulae
Genitive	cīvitātulae	cīvitātulārum
Dative	cīvitātulae	cīvitātulīs
Accusative	cīvitātulam	cīvitātulās
Ablative	cīvitātulā	cīvitātulīs
Vocative	cīvitātula	cīvitātulae

Related terms

• cīvicus
• cīvīle
• cīvīlis
• cīvīlitās
• cīvīliter
• cīvis
• cīvitās

References

• “civitatula”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• civitatula in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.