mutīgs

Latvian

From mute (“mouth”) +‎ -īgs.

mutīgs (definite mutīgais, comparative mutīgāks, superlative vismutīgākais, adverb mutīgi)

talkative, chatty (who likes to talk a lot, who is a resourceful speaker)
mutīgais vīrs nepalika atbildi parādā ― the talkative husband left no answer unsaid (lit. no answer in debt)

Marta bija paēdusi vakariņas un noklausījās mutīgās Annas nostāstā ― Marta had eaten dinner and listened to talkative Anna's story

indefinite declension (nenoteiktā galotne) of mutīgs

	masculine (vīriešu dzimte)		feminine (sieviešu dzimte)
	singular (vienskaitlis)	plural (daudzskaitlis)	singular (vienskaitlis)	plural (daudzskaitlis)
nominative (nominatīvs)	mutīgs	mutīgi	mutīga	mutīgas
accusative (akuzatīvs)	mutīgu	mutīgus	mutīgu	mutīgas
genitive (ģenitīvs)	mutīga	mutīgu	mutīgas	mutīgu
dative (datīvs)	mutīgam	mutīgiem	mutīgai	mutīgām
instrumental (instrumentālis)	mutīgu	mutīgiem	mutīgu	mutīgām
locative (lokatīvs)	mutīgā	mutīgos	mutīgā	mutīgās
vocative (vokatīvs)	—	—	—	—