runīgs

Latvian

From runa (“talk”) +‎ -īgs.

runīgs (definite runīgais, comparative runīgāks, superlative visrunīgākais, adverb runīgi)

talkative (who enjoys, tends to talk a lot, who enjoys having conversations)
runīga večiņa ― talkative old lady

Eduards šai vakarā bija neparasti runīgs ― Eduards that evening was unusually talkative
(figuratively) significant, meaningful (such that it expresses something, from which something can be deduced)
Elna paspieda vīra roku, un jau viņai likās, ka šis viens rokasspiediens bijis pārāk runīgs ― Elna shook her husband's hand, and already it seemed to her that that one handshake was too meaningful (lit. talkative)

indefinite declension (nenoteiktā galotne) of runīgs

	masculine (vīriešu dzimte)		feminine (sieviešu dzimte)
	singular (vienskaitlis)	plural (daudzskaitlis)	singular (vienskaitlis)	plural (daudzskaitlis)
nominative (nominatīvs)	runīgs	runīgi	runīga	runīgas
accusative (akuzatīvs)	runīgu	runīgus	runīgu	runīgas
genitive (ģenitīvs)	runīga	runīgu	runīgas	runīgu
dative (datīvs)	runīgam	runīgiem	runīgai	runīgām
instrumental (instrumentālis)	runīgu	runīgiem	runīgu	runīgām
locative (lokatīvs)	runīgā	runīgos	runīgā	runīgās
vocative (vokatīvs)	—	—	—	—