elatro

Latin

Etymology

From ex- (“out”) +‎ lātrō (“to bark, to rant”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /eːˈlaː.troː/, [eːˈɫ̪äːt̪roː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /eˈla.tro/, [eˈläːt̪ro]

Verb

ēlātrō (present infinitive ēlātrāre); first conjugation, no passive, no perfect or supine stem

1. (transitive) to bark out
2. (transitive, figurative) to utter fiercely

Conjugation

Conjugation of ēlātrō (first conjugation, no supine stem, no perfect stem, active only)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	ēlātrō	ēlātrās	ēlātrat	ēlātrāmus	ēlātrātis	ēlātrant
	imperfect	ēlātrābam	ēlātrābās	ēlātrābat	ēlātrābāmus	ēlātrābātis	ēlātrābant
	future	ēlātrābō	ēlātrābis	ēlātrābit	ēlātrābimus	ēlātrābitis	ēlātrābunt
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	ēlātrem	ēlātrēs	ēlātret	ēlātrēmus	ēlātrētis	ēlātrent
	imperfect	ēlātrārem	ēlātrārēs	ēlātrāret	ēlātrārēmus	ēlātrārētis	ēlātrārent
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	ēlātrā	—	—	ēlātrāte	—
	future	—	ēlātrātō	ēlātrātō	—	ēlātrātōte	ēlātrantō
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		ēlātrāre	—	—	—	—	—
participles		ēlātrāns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		ēlātrandī	ēlātrandō	ēlātrandum	ēlātrandō	—	—

Derived terms

• ēlātrātiō

 

References

• “elatro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “elatro”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers