concelo

Latin

Etymology

From con- +‎ cēlō (“I hide”).

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /konˈkeː.loː/, [kɔŋˈkeːɫ̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /konˈt͡ʃe.lo/, [kon̠ʲˈt͡ʃɛːlo]

Verb

concēlō (present infinitive concēlāre, perfect active concēlāvī, supine concēlātum); first conjugation

1. to conceal (keep secret) carefully

Conjugation

Conjugation of concēlō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	concēlō	concēlās	concēlat	concēlāmus	concēlātis	concēlant
	imperfect	concēlābam	concēlābās	concēlābat	concēlābāmus	concēlābātis	concēlābant
	future	concēlābō	concēlābis	concēlābit	concēlābimus	concēlābitis	concēlābunt
	perfect	concēlāvī	concēlāvistī	concēlāvit	concēlāvimus	concēlāvistis	concēlāvērunt, concēlāvēre
	pluperfect	concēlāveram	concēlāverās	concēlāverat	concēlāverāmus	concēlāverātis	concēlāverant
	future perfect	concēlāverō	concēlāveris	concēlāverit	concēlāverimus	concēlāveritis	concēlāverint
passive	present	concēlor	concēlāris, concēlāre	concēlātur	concēlāmur	concēlāminī	concēlantur
	imperfect	concēlābar	concēlābāris, concēlābāre	concēlābātur	concēlābāmur	concēlābāminī	concēlābantur
	future	concēlābor	concēlāberis, concēlābere	concēlābitur	concēlābimur	concēlābiminī	concēlābuntur
	perfect	concēlātus + present active indicative of sum
	pluperfect	concēlātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	concēlātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	concēlem	concēlēs	concēlet	concēlēmus	concēlētis	concēlent
	imperfect	concēlārem	concēlārēs	concēlāret	concēlārēmus	concēlārētis	concēlārent
	perfect	concēlāverim	concēlāverīs	concēlāverit	concēlāverīmus	concēlāverītis	concēlāverint
	pluperfect	concēlāvissem	concēlāvissēs	concēlāvisset	concēlāvissēmus	concēlāvissētis	concēlāvissent
passive	present	concēler	concēlēris, concēlēre	concēlētur	concēlēmur	concēlēminī	concēlentur
	imperfect	concēlārer	concēlārēris, concēlārēre	concēlārētur	concēlārēmur	concēlārēminī	concēlārentur
	perfect	concēlātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	concēlātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	concēlā	—	—	concēlāte	—
	future	—	concēlātō	concēlātō	—	concēlātōte	concēlantō
passive	present	—	concēlāre	—	—	concēlāminī	—
	future	—	concēlātor	concēlātor	—	—	concēlantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		concēlāre	concēlāvisse	concēlātūrum esse	concēlārī	concēlātum esse	concēlātum īrī
participles		concēlāns	—	concēlātūrus	—	concēlātus	concēlandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		concēlandī	concēlandō	concēlandum	concēlandō	concēlātum	concēlātū

Descendants

• Old French: conceler
  • → Middle English: concelen
    • English: conceal

References

• “concelo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• concelo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.