distermino

Latin

Etymology

From dis- +‎ terminō.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /disˈter.mi.noː/, [d̪ɪs̠ˈt̪ɛrmɪnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /disˈter.mi.no/, [d̪isˈt̪ɛrmino]

Verb

disterminō (present infinitive distermināre, perfect active distermināvī, supine disterminātum); first conjugation

1. to divide (serve as a boundary)
2. to separate (from)

Conjugation

Conjugation of disterminō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	disterminō	disterminās	disterminat	distermināmus	disterminātis	disterminant
	imperfect	disterminābam	disterminābās	disterminābat	disterminābāmus	disterminābātis	disterminābant
	future	disterminābō	disterminābis	disterminābit	disterminābimus	disterminābitis	disterminābunt
	perfect	distermināvī	distermināvistī	distermināvit	distermināvimus	distermināvistis	distermināvērunt, distermināvēre
	pluperfect	distermināveram	distermināverās	distermināverat	distermināverāmus	distermināverātis	distermināverant
	future perfect	distermināverō	distermināveris	distermināverit	distermināverimus	distermināveritis	distermināverint
passive	present	disterminor	distermināris, distermināre	disterminātur	distermināmur	distermināminī	disterminantur
	imperfect	disterminābar	disterminābāris, disterminābāre	disterminābātur	disterminābāmur	disterminābāminī	disterminābantur
	future	disterminābor	distermināberis, disterminābere	disterminābitur	disterminābimur	disterminābiminī	disterminābuntur
	perfect	disterminātus + present active indicative of sum
	pluperfect	disterminātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	disterminātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	disterminem	disterminēs	disterminet	disterminēmus	disterminētis	disterminent
	imperfect	disterminārem	disterminārēs	distermināret	disterminārēmus	disterminārētis	disterminārent
	perfect	distermināverim	distermināverīs	distermināverit	distermināverīmus	distermināverītis	distermināverint
	pluperfect	distermināvissem	distermināvissēs	distermināvisset	distermināvissēmus	distermināvissētis	distermināvissent
passive	present	disterminer	disterminēris, disterminēre	disterminētur	disterminēmur	disterminēminī	disterminentur
	imperfect	disterminārer	disterminārēris, disterminārēre	disterminārētur	disterminārēmur	disterminārēminī	disterminārentur
	perfect	disterminātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	disterminātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	disterminā	—	—	distermināte	—
	future	—	disterminātō	disterminātō	—	disterminātōte	disterminantō
passive	present	—	distermināre	—	—	distermināminī	—
	future	—	disterminātor	disterminātor	—	—	disterminantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		distermināre	distermināvisse	disterminātūrum esse	disterminārī	disterminātum esse	disterminātum īrī
participles		distermināns	—	disterminātūrus	—	disterminātus	disterminandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		disterminandī	disterminandō	disterminandum	disterminandō	disterminātum	disterminātū

References

• “distermino”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “distermino”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• distermino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• distermino in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016