sputo

See also: sputò

Ido

Noun

sputo (plural sputi)

1. sputation, spit

Derived terms

• sputar

Italian

Pronunciation

• IPA^(key): /ˈspu.to/
• Rhymes: -uto
• Hyphenation: spù‧to

Etymology 1

From Latin spūtum.

Noun

sputo m (plural sputi)

1. spittle, spit, sputum

Etymology 2

See the etymology of the corresponding lemma form.

Verb

sputo

1. first-person singular present indicative of sputare

Latin

Etymology

Frequentative verb of spuō.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /ˈspuː.toː/, [ˈs̠puːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈspu.to/, [ˈspuːt̪o]

Verb

spūtō (present infinitive spūtāre, perfect active spūtāvī, supine spūtātum); first conjugation

1. to spit, to spit out

Usage notes

The perfect and supine forms are unattested in Classical Latin texts. These forms are assumed to be regular in most dictionaries.

Conjugation

Conjugation of spūtō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	spūtō	spūtās	spūtat	spūtāmus	spūtātis	spūtant
	imperfect	spūtābam	spūtābās	spūtābat	spūtābāmus	spūtābātis	spūtābant
	future	spūtābō	spūtābis	spūtābit	spūtābimus	spūtābitis	spūtābunt
	perfect	spūtāvī	spūtāvistī	spūtāvit	spūtāvimus	spūtāvistis	spūtāvērunt, spūtāvēre
	pluperfect	spūtāveram	spūtāverās	spūtāverat	spūtāverāmus	spūtāverātis	spūtāverant
	future perfect	spūtāverō	spūtāveris	spūtāverit	spūtāverimus	spūtāveritis	spūtāverint
passive	present	spūtor	spūtāris, spūtāre	spūtātur	spūtāmur	spūtāminī	spūtantur
	imperfect	spūtābar	spūtābāris, spūtābāre	spūtābātur	spūtābāmur	spūtābāminī	spūtābantur
	future	spūtābor	spūtāberis, spūtābere	spūtābitur	spūtābimur	spūtābiminī	spūtābuntur
	perfect	spūtātus + present active indicative of sum
	pluperfect	spūtātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	spūtātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	spūtem	spūtēs	spūtet	spūtēmus	spūtētis	spūtent
	imperfect	spūtārem	spūtārēs	spūtāret	spūtārēmus	spūtārētis	spūtārent
	perfect	spūtāverim	spūtāverīs	spūtāverit	spūtāverīmus	spūtāverītis	spūtāverint
	pluperfect	spūtāvissem	spūtāvissēs	spūtāvisset	spūtāvissēmus	spūtāvissētis	spūtāvissent
passive	present	spūter	spūtēris, spūtēre	spūtētur	spūtēmur	spūtēminī	spūtentur
	imperfect	spūtārer	spūtārēris, spūtārēre	spūtārētur	spūtārēmur	spūtārēminī	spūtārentur
	perfect	spūtātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	spūtātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	spūtā	—	—	spūtāte	—
	future	—	spūtātō	spūtātō	—	spūtātōte	spūtantō
passive	present	—	spūtāre	—	—	spūtāminī	—
	future	—	spūtātor	spūtātor	—	—	spūtantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		spūtāre	spūtāvisse	spūtātūrum esse	spūtārī	spūtātum esse	spūtātum īrī
participles		spūtāns	—	spūtātūrus	—	spūtātus	spūtandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		spūtandī	spūtandō	spūtandum	spūtandō	spūtātum	spūtātū

Derived terms

• conspūtō
• inspūtō
• spūtāmen
• spūtāmentum
• spūtātilicus
• spūtātor

Descendants

Descendants of sputo in other languages

• Corsican: stuppà
• Friulian: spudâ
• Galician: esputar
• Italian: sputare
• Ligurian: spuâ
• Portuguese: esputar
• Sicilian: sputari
• Sardinian:

  Campidanese: spudai, ispudai

  Nuorese: ispudare

• Spanish: esputar
• Venetian: spuar

References

• “sputo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “sputo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• sputo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.