Italian edit

Verb edit


  1. first-person singular present indicative of contradire

Anagrams edit

Latin edit

Etymology edit

From contrā- (against) +‎ dīcō (I say, speak).

Pronunciation edit

Verb edit

contrādīcō (present infinitive contrādīcere, perfect active contrādīxī, supine contrādictum); third conjugation, irregular short imperative

  1. (often with dative) to speak or allege against, oppose; contradict, gainsay
    • c. 530-533 C.E., Justinian I, Corpus Juris Civilis: Pandects,
      huic contradici potest: "ergo pietatis gratia funerasti"
      In this instance it can be alleged against the plaintiff, "Therefore you have conducted the funeral through a sense of duty."

Usage notes edit

  • Often written separately or inverted, especially during the pre-Augustan period of writing

Conjugation edit

   Conjugation of contrādīcō (third conjugation, irregular short imperative)
indicative singular plural
first second third first second third
active present contrādīcō contrādīcis contrādīcit contrādīcimus contrādīcitis contrādīcunt
imperfect contrādīcēbam contrādīcēbās contrādīcēbat contrādīcēbāmus contrādīcēbātis contrādīcēbant
future contrādīcam contrādīcēs contrādīcet contrādīcēmus contrādīcētis contrādīcent
perfect contrādīxī contrādīxistī contrādīxit contrādīximus contrādīxistis contrādīxērunt,
pluperfect contrādīxeram contrādīxerās contrādīxerat contrādīxerāmus contrādīxerātis contrādīxerant
future perfect contrādīxerō contrādīxeris contrādīxerit contrādīxerimus contrādīxeritis contrādīxerint
passive present contrādīcor contrādīceris,
contrādīcitur contrādīcimur contrādīciminī contrādīcuntur
imperfect contrādīcēbar contrādīcēbāris,
contrādīcēbātur contrādīcēbāmur contrādīcēbāminī contrādīcēbantur
future contrādīcar contrādīcēris,
contrādīcētur contrādīcēmur contrādīcēminī contrādīcentur
perfect contrādictus + present active indicative of sum
pluperfect contrādictus + imperfect active indicative of sum
future perfect contrādictus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present contrādīcam contrādīcās contrādīcat contrādīcāmus contrādīcātis contrādīcant
imperfect contrādīcerem contrādīcerēs contrādīceret contrādīcerēmus contrādīcerētis contrādīcerent
perfect contrādīxerim contrādīxerīs contrādīxerit contrādīxerīmus contrādīxerītis contrādīxerint
pluperfect contrādīxissem contrādīxissēs contrādīxisset contrādīxissēmus contrādīxissētis contrādīxissent
passive present contrādīcar contrādīcāris,
contrādīcātur contrādīcāmur contrādīcāminī contrādīcantur
imperfect contrādīcerer contrādīcerēris,
contrādīcerētur contrādīcerēmur contrādīcerēminī contrādīcerentur
perfect contrādictus + present active subjunctive of sum
pluperfect contrādictus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present contrādīc,
future contrādīcitō contrādīcitō contrādīcitōte contrādīcuntō
passive present contrādīcere contrādīciminī
future contrādīcitor contrādīcitor contrādīcuntor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives contrādīcere contrādīxisse contrādictūrum esse contrādīcī contrādictum esse contrādictum īrī
participles contrādīcēns contrādictūrus contrādictus contrādīcendus,
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
contrādīcendī contrādīcendō contrādīcendum contrādīcendō contrādictum contrādictū


Synonyms edit

Antonyms edit

Derived terms edit

Related terms edit

Descendants edit

References edit

  • contradico”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • contradico”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • contradico in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
  • Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book[1], London: Macmillan and Co.
    • to contradict some one: dicere contra aliquem or aliquid (not contradicere alicui)