See also: festinó



From Italian festino.


festino (plural festinos)

  1. (obsolete) A feast or entertainment.
    • 1782, Frances Burney, Cecilia, I.i.8:
      “I am sure you must know about the festino that night, for it was all over the town in a moment.”




festino m (plural festini)

  1. party (festive)




From festīnus. Attested in the Old Latin period in the works of Terence, such as Eunuchus and Heauton Timorumenos.[1]


  • (Classical) IPA(key): /fesˈtiː.noː/, [fɛs̠ˈt̪iːnoː]
  • (Ecclesiastical) IPA(key): /fesˈti.no/, [fɛsˈt̪iːnɔ]
  • (file)


festīnō (present infinitive festīnāre, perfect active festīnāvī, supine festīnātum); first conjugation

  1. (intransitive) I hasten, make haste, hurry; pass swiftly.
  2. (transitive) I accelerate, do or prepare hastily, make haste with something, hasten, hurry.


   Conjugation of festīnō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present festīnō festīnās festīnat festīnāmus festīnātis festīnant
imperfect festīnābam festīnābās festīnābat festīnābāmus festīnābātis festīnābant
future festīnābō festīnābis festīnābit festīnābimus festīnābitis festīnābunt
perfect festīnāvī festīnāvistī, festīnāstī1 festīnāvit festīnāvimus festīnāvistis, festīnāstis1 festīnāvērunt, festīnāvēre
pluperfect festīnāveram festīnāverās festīnāverat festīnāverāmus festīnāverātis festīnāverant
future perfect festīnāverō festīnāveris festīnāverit festīnāverimus festīnāveritis festīnāverint
passive present festīnor festīnāris, festīnāre festīnātur festīnāmur festīnāminī festīnantur
imperfect festīnābar festīnābāris, festīnābāre festīnābātur festīnābāmur festīnābāminī festīnābantur
future festīnābor festīnāberis, festīnābere festīnābitur festīnābimur festīnābiminī festīnābuntur
perfect festīnātus + present active indicative of sum
pluperfect festīnātus + imperfect active indicative of sum
future perfect festīnātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present festīnem festīnēs festīnet festīnēmus festīnētis festīnent
imperfect festīnārem festīnārēs festīnāret festīnārēmus festīnārētis festīnārent
perfect festīnāverim festīnāverīs festīnāverit festīnāverīmus festīnāverītis festīnāverint
pluperfect festīnāvissem, festīnāssem1 festīnāvissēs, festīnāssēs1 festīnāvisset, festīnāsset1 festīnāvissēmus, festīnāssēmus1 festīnāvissētis, festīnāssētis1 festīnāvissent, festīnāssent1
passive present festīner festīnēris, festīnēre festīnētur festīnēmur festīnēminī festīnentur
imperfect festīnārer festīnārēris, festīnārēre festīnārētur festīnārēmur festīnārēminī festīnārentur
perfect festīnātus + present active subjunctive of sum
pluperfect festīnātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present festīnā festīnāte
future festīnātō festīnātō festīnātōte festīnantō
passive present festīnāre festīnāminī
future festīnātor festīnātor festīnantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives festīnāre festīnāvisse, festīnāsse1 festīnātūrum esse festīnārī festīnātum esse festīnātum īrī
participles festīnāns festīnātūrus festīnātus festīnandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
festīnandī festīnandō festīnandum festīnandō festīnātum festīnātū

1At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.

Derived termsEdit


  • English: festinate
  • Italian: festinare
  • Spanish: festinar


  • festino in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • festino in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • festino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré Latin-Français, Hachette




  1. First-person singular (yo) present indicative form of festinar.